Veselīga vide ģimenē – bērnu veselības garantija
Kur pazūd mūsu uzvedības attiecību saknes?
Mūsu paaudze un mūsu vecāku paaudze tika audzināta pēc padomju laika principiem. Daudzi no šiem audzināšanas principiem tika ieviesti jau 1930. gados pedagogs A. Makarenko. Tajos gados bija milzīgs skaits bezpajumtnieku, kas kļuva par noziedzniekiem. Varas iestādes šos bērnus vāca no ielām un ievietoja bērnunamos, bet tur ar viņiem nesaskārās. Tāpēc viņus ievietoja bērnu kolonijās, kur Makarenko veiksmīgi pāraudzināja viņus par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Daudzas no viņa pieredzes nonāca padomju pedagoģijas mācību grāmatās un veiksmīgi tika praktizētas kopējā izglītības sistēmā. Galvenokārt šie noteikumi balstījās uz vispārējām cilvēces vērtībām un augstām morālajām normām, taču daudziem noteikumiem ir arī kaitīgas sekas vājai bērnu psihikai.
Piemēram, daži no tiem ir stingrs režīms (mātes mīlestība tika izsniegta “stingri pēc regulējuma”, lai “neizsist” no līdzsvara); agrīna bērnu sociālizācija (bērnudārzā sūtīja no 8 mēnešu vecuma!). Tas viss ir pretrunā ar vecuma psiholoģiju. Tajos laikos sievietei bija jādodas atpakaļ darbā pēc iespējas ātrāk un jāstrādā valsts labā.
Bērna brīvais laiks tika maksimāli samazināts, gatavojot viņu aktīvai sabiedriskai dzīvei (neņemot vērā bērna personiskās īpašības un spējas, tādējādi pārslogojot bērnus).
Bērnus nedrīkstēja palutināt, citādi viņi izaugs par slinkiem cilvēkiem (Taču sanāk, ka mēs ieradinām bērnus pie tā, ka viņu vēlmes nav svarīgas un nav vietas. Vēlāk cilvēki dzīvo upura pozīcijā, baidoties izteikt savas vēlmes).
Liela uzmanība tika pievērsta ētiskajai audzināšanai un morālajām vērtībām, tostarp ģimenes vērtībām: laulība ir svēta! Izšķiršanās ir gandrīz vissliktākais, un pat karjerai tas var būt postoši. Izšķiršanās procedūra tika vienkāršota tikai psihiskas slimības gadījumā vienam no laulātajiem vai gadījumā, ja viens no laulātajiem tika apcietināts uz ilgāk par 3 gadiem.
Laiks iet uz priekšu. Viss mainās, bet daudzās ģimenēs bērnu audzināšanas metodes ir palikušas nemainīgas. Tas viss darbojas bezapziņas līmenī. Tā dzīvoja mūsu vecāki, un vien šis fakts jau lielā mērā veido mūsu paaudzes apziņu. Piemēram, mūsu nostādnes: “Pacietība bērnu labad… Ko cilvēki padomās, ja jūs izšķirsieties?… Citos ir vēl sliktāk…” un daudzi citi, kas tur mūs kā važas. Bet mūs nebrīdināja par to, ka “ģimenes saglabāšanas” lēmumam ir sekas, ja tajā valda bērnu psihikai postoša vide. Un tas nav tikai ģimenēs, kurās notiek izsistīšana un skandāli, bet arī vidē, kur visi klusi ienīst viens otru un aiz muguras kritizē un apsūdz, un bērns ne tikai ir liecinieks (jo pieaugušie kaut kā nolēma, ka bērni neko nesaprot un nedzird), bet VISS saprot un jūt. Bērni jūt, kad vecāki “spēlē laipnu ģimeni”, kur viņus sen vairs nekas nesaista viens ar otru, izņemot bērnu, un klusums viņu mājās tiek pārtraukts tikai tad, kad tiek apspriesti jautājumi, kas saistīti ar bērnu.
Tādējādi bērnam veidojas augsts trauksmes līmenis un neuzticība pasaulei (kā viņš var uzticēties svešai neizzinātajai pasaulei, ja tuvākie un mīļākie melo?). Šādai personai nākotnē būs gandrīz neiespējami veidot harmoniskas uzticības attiecības ne draudzībā, ne mīlestībā. Un arī viņa paša ģimenes modelis stipri neatšķirsies no tā, kurā viņš uzauga, vai vispār būs pilnīga ģimenes institūta nenovērtēšana.
Pieaugušajā dzīvē, protams, būs ļoti sarežģītas sekas, bet patiesībā sekas sākas daudz agrāk. Tas viss ietekmēs bērnu veselību. Bērnu psihika ir veidota tā, ka emocionālā brīdī jūtas ātri uzplaukst un ātri norimst, bet diemžēl var aiziet dziļumā. Jautājums ir tāds, ka līdz 7 gadiem (retāk – 10) bērns cieši saistīts ar māti. Viņš no viņas ir atkarīgs un bieži vien ir “konteiners” visu viņas pārdzīvojumu. Bērnu veselība tieši atkarīga no veselīgas komunikācijas ar nozīmīgiem pieaugušajiem. Lielākā daļa psihosomatisko slimību sākas jau bērnībā.
Kā tas izpaužas un uz ko jāpievērš uzmanība?
- Kad bērns “glābj ģimeni” — iesnas, otīts
- Liels stress (zaudējums, izšķiršanās, postoša vide ģimenē) — ādas izpausmes
- Pie hiperopēšanas mātes — bronhīts, astma; pie hipoopēšanas — vemšana un caureja
- Pārspīlētas prasības un pārmērīgi gaidas — angīna, klepus, logoneiroze, stostīšanās, hronisks klepus, ilgstošas iesnas, krampji, sejas nerva spriedze, rīkles spriedze.
Visnopietnākā izpausme ir psihosomatiskie traucējumi, kas raksturojas ar patoloģiskām izmaiņām orgānos un sistēmās. Tas ir tiešs organisma atbildes reakcija uz sarežģītiem iekšējiem pārdzīvojumiem un stresiem. “Kur plānots — tur plīst.” Tas var būt ģenētiski vāji punkti, kuri izlaužas ar spēcīgu ilgstošu stresu. Runājot par tādām nopietnām slimībām kā bronhiālā astma, čūlains kolīts, kuņģa čūla un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, neirodermīts (nieze, apsārtums, izsitumi), reimatoīdais artrīts, paaugstināts spiediens, toksikoze.
Kā palīdzēt saviem bērniem?
Problēmu risināt nepieciešams kompleksi. Jāsāk strādāt trīs virzienos: ar ārstiem, psihologu (pieaugušajiem un bērniem) un ar vidi ap bērnu.
Kā rīkoties, lai novērstu psihosomatisku reakciju bērniem?
Pirmkārt, nevajag nenovērtēt bērna jūtas un emocijas. Visu grūto periodu laikā bērna dzīvē – būt blakus kā atbalstošam un pieņemošam pieaugušajam. Jāsagatavo mājās uzticama vide visiem ģimenes locekļiem: nemeliet bērnam un uzticieties viņam pašam. No agras bērnības jāsāk mācīt bērnam dzīvot dažādās emocijās un ekoloģiski izkļūt no tām. Šajā ziņā lieliski palīdz bērnu grāmatas par emocijām. Jāmāca atslābināties un nepārslogot bērnus ar prasībām visu zināt un visu pratīt. Jāstrādā pie viņa pašvērtības, uzsverot viņa panākumus.
Un atkārtoju — grūtas psihotraumatiska situācijas brīdī vai tūlīt pēc tās — vērsties pie psihologa.
Būsim saudzīgi pret bērnu psihiku. Es esmu par veselīgu nākamās paaudzes nākotni. Bērnu veselība lielā mērā ir atkarīga no vecākiem. Mēs devām jaunu dzīvi, kuru ir jāsaudzē.